Atzīmējot 35 gadus kopš Latvijas pievienošanās UNESCO, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija sadarbībā ar Latvijas Kara muzeja un Latvijas Nacionālo bibliotēku rīkoja diskusiju “Kultūras aizsargvaļņi sabiedrības noturībai”. Tajā tika aktualizēta kultūras un kultūras mantojuma nozīme sabiedrības noturības stiprināšanā, īpašu uzmanību pievēršot kultūras lomai ģeopolitisko un informatīvo izaicinājumu apstākļos, vietējo kopienu nozīmei un nepieciešamībai kultūru plašāk iekļaut valsts ilgtermiņa attīstības redzējumā.
Kultūra kā noturība un piederība
UNESCO satversmē teikts, ka “tā kā aizsākums kariem meklējams cilvēku prātā, tad arī miera aizsardzībai vispirms jāsākas kā idejai cilvēku prātā”. Atsaucoties uz šo atziņu, diskusijā kultūra tika aplūkota kā aizsargvalnis, kas stiprina sabiedrības noturību.
Mūsdienu pasauli raksturo grūti prognozējams multikrīžu laikmets, kurā vienlaikus jāsaskaras ar klimata pārmaiņām, tehnoloģiskajiem riskiem, ģeopolitiskiem saspīlējumiem un sabiedrības polarizāciju. Šajos apstākļos īpaši nozīmīgs kļūst jautājums, kā kultūra var palīdzēt sabiedrībai pārvarēt izaicinājumus.
Diskusijā tika uzsvērts, ka kultūra nav tikai māksla vai kultūras norises. Tā ietver dzīvesveidu, vērtību sistēmas un kopā dzīvošanas veidus, kā arī zināšanas un prasmes, ko pārņemam no iepriekšējām paaudzēm, pārveidojam un nododam tālāk. Kultūrā ir iekodēta arī pieredze par to, kā pārvarēt grūtības.
Kultūras mantojums palīdz izprast vēsturi un attīstīt empātiju, iejūtoties pagātnes cilvēku pieredzē. Savukārt kultūras spēja veidot kopienu un tās kopīgo stāstu stiprina piederības sajūtu, pašcieņu un indivīda spēju ticēt sev.
Noturība – ne tikai spēja izturēt grūtības
Diskusijā tika secināts, ka sabiedrības noturība nav tikai spēja pārvarēt satricinājumus. Tā ietver arī spēju saglabāt sociālās saites un savstarpējo uzticēšanos, vadīt savas emocijas un izmantot izdzīvošanai nepieciešamās prasmes.
Noturība veidojas arī ikdienas praksēs un tajā, kā cilvēki kopīgi pārvar grūtības. Vienlaikus diskusijā tika uzsvērts, ka noturību nevajadzētu jaukt ar pacietību vai romantizēt sliktus apstākļus. Vietējās kopienās tiek ieguldīts liels, bieži neredzams un neapmaksāts darbs, lai uzturētu kultūras prakses un saglabātu kopienu dzīvotspēju.
Būtiska ir arī pāreja no izdzīvošanas uz pilnvērtīgu dzīvi, kurā kultūrai ir neaizstājama nozīme. Lai gan militāru un informatīvu apdraudējumu rezultātā kultūra pati var tikt pakļauta riskam, tā vienlaikus palīdz kopienām pielāgoties izaicinājumiem un pēc tiem atlabt, atjaunojot piederības sajūtu un ierasto dzīves ritējumu.
Vietējās kopienas – sabiedrības noturības pamats
Diskusijā tika uzsvērts, ka noturība pret krīzēm jāveido vietējā līmenī. Tieši vietējās kopienās veidojas savstarpējās attiecības un uzticēšanās, kas krīzes situācijās var kļūt par nozīmīgu atbalstu.
Kultūras objekti krīzes apstākļos var kalpot ne tikai par fiziskām patvertnēm, bet arī par vietām, kur cilvēki rod garīgu mierinājumu. Vienlaikus vietējo kultūras norišu uzturēšana lielā mērā balstās uz kopienu ieguldījumu, kas bieži paliek nepamanīts un reti tiek pienācīgi atalgots.
Līdzās kultūras mantojumam nozīmīga loma kopienu stiprināšanā ir arī laikmetīgajai mākslai. Mākslas rezidences un citas kultūras norises var kļūt par vietām, kur cilvēki satiekas, iepazīstas un veido personiskus kontaktus. Tieši šīs attiecības var palīdzēt krīzes situācijās.
Diskusijā tika akcentēta arī kultūras un daudzveidības savstarpējā saikne. Kultūra attīstās daudzveidībā un vienlaikus palīdz sabiedrībai pieņemt dažādību. Tās spēks ir spējā veidot kopienas, kopīgu stāstu un savstarpēju piederību.
Kultūras mantojuma aizsardzībai jāgatavojas savlaicīgi
Diskusijā īpaša uzmanība tika pievērsta kultūras mantojuma aizsardzībai krīzes apstākļos. Ukrainas un citu konfliktu zonu pieredze liecina par nepieciešamību Latvijā biežāk organizēt krīžu simulācijas, uzlabot sabiedrības informētību un komunikāciju, kā arī pilnveidot normatīvos aktus, lai būtu iespējams ātrāk atjaunot cietušo kultūras mantojumu.
Būtiski ir arī stiprināt cilvēku pārliecību par savām spējām rīkoties krīzes situācijās. Sabiedrībai jāzina, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā, lai cilvēki varētu paļauties ne tikai uz valsts sniegto atbalstu, bet arī uz savām zināšanām un prasmēm.
Vienlaikus tika uzsvērta kultūras loma informācijas telpā. Kultūra ir ne tikai ekonomisks, bet arī informatīvs resurss, ko iespējams izmantot manipulācijai. Taču tā var arī stiprināt pilsonisko sabiedrību. Tādēļ laikā, kad īpaši aktuāli ir jautājumi par dezinformāciju, kritisko domāšanu un informācijas telpas drošību, nozīmīga kļūst spēja saglabāt kopīgu kultūras un vēsturisko pamatu.
Ieguldījums kultūrā kā ieguldījums nākotnē
Diskusijā tika uzsvērts, ka ieguldījumi kultūrā un zinātnē ne vienmēr sniedz tūlītēju un viegli izmērāmu atdevi. To rezultāti var kļūt redzami tikai pēc pieciem, desmit vai vēl vairāk gadiem. Tādēļ kultūras nozīme jāvērtē ilgtermiņā.
Šajā kontekstā tika aktualizēta nepieciešamība kultūru plašāk iekļaut nākotnes attīstības redzējumā, tostarp Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2050. gadam. Kultūru nevajadzētu uztvert tikai kā piedāvājumu, ko sabiedrība patērē, bet arī kā resursu, kas palīdz stiprināt sabiedrības noturību, uzturēt kopienu dzīvi un pārvarēt pārmaiņas.
Diskusijā izskanēja atziņa, ka kultūrai jākļūst par vienojošu spēku pārejā no līdzšinējās kultūras paradigmas uz jaunu pasaules redzējumu. Tā var palīdzēt ne tikai saglabāt esošās vērtības, bet arī veidot pamatu nākotnei.
Diskusiju vadīja Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre un bijusī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Dace Melbārde, un tajā piedalījās Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula, Valmieras novada Kultūras pārvaldes vadītāja Liene Jakobsone un Rīgas Stradiņa universitātes dekāne un Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo. Diskusija bija viens no starptautiskās zinātniskās konferences “Cīņa par cilvēku prātiem. Informācija, izlūkošana un propaganda 20. gadsimta militārajos konfliktos un mūsdienās” programmas pasākumiem.
Par UNESCO nedēļu
Šogad UNESCO nedēļa norisinājās no 12. līdz 18. oktobrim un bija veltīta Latvijas 35 gadu dalībai organizācijā un iespējām, ko tā sniegusi Latvijas ekspertiem, politikas veidotājiem, pētniekiem, pedagogiem, kultūras un mediju profesionāļiem iesaistīties pasaules mēroga dialogā, veidot sadarbības tīklus, apmainīties pieredzē un līdzdarboties tādu ideju attīstībā, kas ietekmē sabiedrības nākotni.
UNESCO nedēļa Latvijā norisinās ik gadu oktobrī kopš 2011. gada, tā iezīmējot 1991. gada 14. oktobri, kad Latvija tika oficiāli uzņemta UNESCO. UNESCO nedēļa ir platforma dažādu institūciju un nozaru sadarbībai, starptautiskas un nacionālas pieredzes, viedokļu un ideju apmaiņai, kā arī jaunu iniciatīvu īstenošanai, iedvesmojoties no UNESCO izceltajām vērtībām gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā.