EN | RU
AAA

UNESCO
Latvijas Nacionālā komisija
Reģ. Nr. 90000089305
Pils laukums 4 – 206,
Rīga, LV 1050
Tālrunis: +371 67 325 109
Fakss: +371 67 222 762
E-pasts: office@unesco.lv
latvijas dargumi

Kustamais mantojums

 
Ar terminu kustamais mantojums apzīmē dažādus dabiskas izcelsmes vai cilvēka radītus priekšmetus, kam piemīt īpaša vērtība no kultūras, mākslas vai zinātnes viedokļa, un kuri tiek saglabāti un nodoti no paaudzes paaudzē. Kustamais mantojums var būt neatņemama kāda dabas mantojuma kompleksa, kultūras pieminekļa vai kultūrainavas sastāvdaļa. Šis mantojums var būt arī konkrēti artefakti, ko izmanto sadzīves, reliģiska vai cita rakstura rituālos. 
 
Kutamais mantojums var būt: 
• Vēstules, grāmatas, citi arhīva materiāli un to kopas;
• Dažāda tehnika – automašīnas, laivas, rūpnieciskās iekārtas u.c.;
• Priekšmeti, kas tiek izmatoti reliģisku vai cita veida ceremoniju veikšanai;
• Fosilijas vai dažādu sugu botāniskie paraugi u.c.;
• Muzeju un kolekciju priekšmeti.
 
Kustamais mantojums sniedz informāciju par vēsturiskiem notikumiem, palīdz izprast dažādu kultūras grupu, kopienu vai indivīdu paražas un dzīves veidu, kā arī nodrošina liecības par cilvēka un dabas vides mijiedarbību. Kustamais mantojums palīdz saglabāt un uzturēt ikdienā kultūras tradīcijas to daudzveidīgajās izpausmēs.
 
Tā kā kustamais mantojums ir viegli pārvietojams, to var izmest, pārdot vai pārveidot, mainoties īpašniekam, kas reaģē uz vēsturisko pārmaiņu kontekstu, izmaiņām modē un attiecīgo priekšmetu pielietojamību ikdienā. Šo iemeslu dēļ kustamais mantojums bieži vien daudz vieglāk sabojājas vai pakļaujas zādzības riskam, pat pirms tā vērtība kļūst par vispāratzītu.
 
Līdzās kultūras un dabas mantojuma vietu aizsardzībai, UNESCO uzsver arī nepieciešamību nodrošināt kustamā mantojuma saglabāšanu un aizsardzību, gan iniciējot, gan izstrādājot dažādus starptautiskus normatīvus.
 
1954. gadā UNESCO Ģenerālā konference pieņēma Hāgas konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā (ENG/LV) un tās Pirmo Protokolu (ENG/LV), kas paredz valstu solidaritāti iespējamo savstarpējo bruņoto konfliktu laikā sargājot no iznīcības kultūras mantojumu. Šie normatīvi attiecas gan uz kustamajiem, gan nekustamajiem kultūras pieminekļiem un objektiem. Pēcāk 1999. gadā kā papildinošs tiesību ietvars tika pieņemts konvencijas Otrais protokols (ENG/LV). Otrais protokols paredz uzlabotu aizsardzības sistēmu kultūras mantojumam bruņotu konfliktu gadījumā, kā arī nosaka sankcijas un kriminālatbildību tiem, kas veic pārkāpumus bojājot vai iznīcinot kultūras mantojumu bruņotu konfliktu gadījumā. 
 
UNESCO dalībvalstis tiek aicinātas arī cīnīties pret kustamā mantojuma nelikumīgu piesavināšanos un pārvadāšanu starp dažādu valstu teritorijām, tāpēc 1970. gadā tika pieņemta Konvencija par kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību maiņas aizliegšanu un novēršanu (ENG/LV). Šī konvencija veido pamata regulējumu kustamā kultūras mantojuma aprites aizsardzībai visā pasaulē ar mērķi aizsargāt valstu kultūras īpašumu pret zādzībām un laupīšanu, vienlaikus paredzot šādu kultūras vērtību restitūcijas iespējas. Savukārt 1995. gadā pēc UNESCO aicinājuma Starptautiskais privāttiesību unifikācijas institūts (UNIDROIT) izstrādāja un pieņēma Konvenciju par zagtiem un nelikumīgi izvestajiem kultūras priekšmetiem (ENG/LV), kas ir komplementārs tiesību instruments UNESCO 1970. gada Konvencijai, tādējādi paredzot, ka konvenciju ratificējušās valstis piemēros vienotu procedūru zagtu vai nelikumīgi izvestu priekšmetu restitūcijai, kā arī ļaus restitūcijas prasības izskatīti uzreiz caur nacionālajām tiesām. Pie tam UNIDROIT 1995. gada Konvencija attiecas uz visu zagto kultūras priekšmetu atgriešanas kārtību nevis tikai nacionālajos kultūras mantojuma vērtību/pieminekļu sarakstos iekļautajām vērtībām, kā to nosaka UNESCO 1970. gada Konvencija.
 
Kustamā mantojuma aizsardzība ietver arī zemūdens mantojumu. 2001. gadā UNESCO pieņēma Konvenciju par zemūdens mantojuma aizsardzību, kas stājās spēkā 2009. gada janvārī, īpašu uzmanību pievēršot zemūdens mantojuma īpašumtiesībām, atrašanas un saglabāšanas mehānismiem.
 
 
UNESCO kustamā mantojuma izpratnes veicināšanas programma
 
UNESCO kustamā mantojuma izpratnes veicināšanas programma ir veidota ar mērķi iepazīstināt muzeju darbiniekus, apmeklētājus, kolekciju īpašniekus un plašāku sabiedrību ar dažādu kustamā mantojuma veidu saglabāšanas un aizsardzības nosacījumiem, kā arī vairot izpratni par šī mantojuma kolekciju atbilstošu pārvaldību. 
 
Programmas ietvaros ir izstrādātas vairākas rokasgrāmatas par kultūras mantojuma risku vadību, dokumentēšanu, apstrādi, glabāšanu utml. Rokasgrāmatas veidotas, izmantojot bagātu un shematisku ilustratīvo materiālu, savukārt publikāciju teksts veidots tā, lai rekomendācijas būtu viegli uztveramas kā kultūras mantojuma nozares profesionāļiem, tā arī plašākai sabiedrības daļai.
 
Programmas ietvaros pieejamas sekojošas rokasgrāmatas:
Security at Museums (Muzeju drošība);
Care and Handling of Manuscripts (Rokrakstu saglabāšana un apkope);
Documentation of Artefact Collections (Mākslas priekšmetu kolekciju dokumentēšana);
Disaster Risk Management for Museums (Katastrofu un riska vadība muzejiem);
Handling of Collections in Storage (Krājumā esošo kolekciju apkope);
Securing Heritage of Religious Interest (Sakrālā mantojuma aizsardzības nodrošināšana)
 
Rokasgrāmatas pieejamas arī citās valodās, ar tulkojumiem iespējams iepazīties šeit.
 
UNESCO kultūras mantojuma nacionālo likumu un normatīvu datu bāze 
 
2003. gadā UNESCO izveidoja tiešsaistes datubāzi, kurā pieejami valstu nacionālie likumi un normatīvi, kas saistīti ar kultūras mantojumu. Datubāzes mērķis ir veicināt brīvu pieeju dažādu valstu kultūras mantojuma normatīviem, lai nodrošinātu labāku koordināciju un informētību starp dažādu valstu organizācijām – policijas un muitas struktūrvienībām, muzejiem, mantojuma institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, kā arī mākslas tirgotājiem un citām iestādēm, lai cīnītos ar kultūras vērtību nelegālo apriti.
 
Datubāze ir vērtīgs resurss pētniecībā, jaunu normatīvu izstrādē un esošo pilnveidē, kā arī kultūras vērtību ievešanas un izvešanas jautājumos. Tajā bez maksas pieejami vairāk nekā 2350 likumi un noteikumi no 180 valstīm: spēkā esošie nacionālie likumi kultūras mantojuma aizsardzībai, kultūras vērtību importa/eksporta sertifikāti (pēc pieprasījuma), nacionālo sertifikātu tulkojumi, nacionālo kultūras mantojuma aizsardzības institūciju kontaktinformācija un saites uz to vietnēm.
 
Datu bāzē pieejamā informācija aptver šādās mantojuma kategorijās: 
• Materiālais mantojums - nekustamais mantojumus (pieminekļi un arheoloģiskās vietas), kustamais mantojums (gleznas, monētas, arheoloģiskās senlietas u.c.), zemūdens mantojums (kuģu vraki, zemūdens pilsētas u.c.);
• Nemateriālais mantojums – mutvārdu tradīcijas, rituāli, paražas u.c.;
• Dabas mantojums – dabas pieminekļi, fiziski, bioloģiski un ģeoloģiski veidojumi.
 
Datu bāze pieejama: https://en.unesco.org/cultnatlaws
 
Muzeju darbības veicināšana
 
Muzeji ir vietas, kas izceļ un glabā vērtības. Mūsdienās tie nemitīgi sastopas ar izaicinājumu radīt laikmetīgu saturu sabiedrības izglītošanai par vērtībām, to vēsturi un nozīmi. Šī izaicinājumu priekšā un arvien mainīgās vides dēļ, ko nosaka tādi aspekti kā digitālo tehnoloģiju attīstība, tūrisma industrijas spiediens u.c., muzejiem nākas no jauna definēt to lomu sabiedrībā, kā arī pārskatīt to klasiskās funkcijas.
 
Viens no UNESCO izaicinājumiem darbā ar muzejiem ir sniegt globālu izvērtējumu par to, kāda ir muzeja loma mūsdienu sabiedrībā. Šis uzdevums sakrīt ar UNESCO pamatfunkciju darboties kā ideju laboratorijai globālu izaicinājumu risināšanā un starptautisku standartu noteikšanā, kas sevī ietver tiesiskuma un ētikas principu aizstāvību muzeju kolekciju veidošanas procesā, rokasgrāmatu, vadlīniju un citu saistošu norāžu izstrādi labās prakses pārņemšanai un ieviešanai.
 
2015. gadā UNESCO Ģenerālā konference pieņēma Ieteikumu par muzeju un kolekciju, to daudzveidības un lomas sabiedrībā aizsardzību un veicināšanu (Recommendation Concerning the Protection and Promotion of Museums and Collections, Their Diversity and Their Role in Society), lai piedāvātu jaunu, laikmetam atbilstošu muzeju lomas formulējumu un vadlīnijas valstu muzeju politikas veidošanai, kas starptautiskajos normatīvos fundamentāli nebija ticis mainīts kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Ieteikumā izcelta muzeju loma kā diskusijas platformai par vērtībām, veidojot izpratni arī par sociāli sarežģītiem un pretrunīgiem jautājumiem. Uzsvērts muzeju pienesums jēgpilna un izzinoša tūrisma veicināšanā, skaidrojot vērtības saistošā veidā un tādējādi sekmējot radošuma ekonomiku caur muzeju darbu. Vienlaikus Ieteikums skaidro, ka muzeju primārā funkcija ir vērtību saglabāšana un izpēte, spējot uzturēt līdzsvaru starp šīs funkcijas īstenošanu un komunikācijas, izklaides aktivitātēm, augošo tūrisma industrijas pieprasījumu. Tāpat uzsvērta nepieciešamība nodrošināt pēc iespējas labāku pieejamību muzeju vērtībām, kā arī šīs vērtības skaidrojošajiem materiāliem, efektīvi izplatot iegūtās un uzkrātās zināšanas, tostarp ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību.
 
Lai veicinātu starptautisko sadarbību, pieredzes apmaiņu muzeja speciālistu vidū, kā arī lai uzturētu diskusiju par aktualitātēm un izaicinājumiem nozarē, kopš 1948. gada UNESCO vairākas desmitgades izdeva žurnālu Museum International, kas ir viens no pasaulē vadošajiem žurnāliem muzeoloģijā. Pašlaik izdevumu publicē Starptautiskā muzeju padome (International Council of Museums - ICOM).