EN | RU
AAA

UNESCO
Latvijas Nacionālā komisija
Reģ. Nr. 90000089305
Pils laukums 4 – 206,
Rīga, LV 1050
Tālrunis: +371 67 325 109
Fakss: +371 67 222 762
E-pasts: office@unesco.lv
latvijas dargumi

Raiņa un Aspazijas 150. gadadiena

Rainis un Aspazija ir Eiropas un pasaules mēroga literāti un sabiedriskie darbinieki. Vairāk nekā simts gadu šīs personības un viņu daiļrade ir bijusi mēraukla latviešu literatūrā un sabiedriski politiskajā domā. Aspazijas un Raiņa darbības laiks sakrīt ar visai Eiropai nozīmīgu vēstures un sociālo pārmaiņu posmu. Sabrūkot impērijām, daudzas tautas sāka lolot idejas par valstisku autonomiju, gaisā virmoja idejas par vienotu Eiropu, dzima sociāldemokrātiskā kustība, arvien plašāku atsaucību guva sociālās vienlīdzības un sieviešu emancipācijas idejas. Neatsverams ir abu dzejnieku ieguldījums šo ideju un rietumu filozofiskās domas tuvināšanā un attīstībā Latvijas sabiedrībā. 
 
Aspazija latviešu literatūrā un kultūrā ienesa idejas, kas izaicināja tā laika sabiedrības provinciālos uzskatus, bieži vien tās tika uzskatītas par izaicinošām un pārdrošām, piemēram, par sieviešu intelektuālo spēku un spēju sabiedrībā būt līdzvērtīgām vīriešiem. Viņas luga “Zaudētas tiesības” tās iestudēšanas laikā (1894) izraisīja plašas diskusijas par morāles un sieviešu tiesību jautājumiem. Mūža nogalē dzejniece pievērsās arī dzīvnieku tiesību problemātikai. Aspazija UNESCO starptautiskās sabiedrības atzinību un novērtējumu izpelnījusies pateicoties viņas ieguldījumam sieviešu emancipācijā un ētikas un morāles jautājumu aktualizēšanā sabiedrībā.
 
Raiņa dzejas krājums „Gals un sākums” un luga „Uguns un nakts” iekļauti Latvijas kultūras kanonā, taču tie nebūt nav vienīgie izcilie Raiņa sacerējumi – neatņemama Latvijas kultūras daļa ir gan Raiņa lugas „Jāzeps un viņa brāļi”, „Pūt, vējiņi”, gan Raiņa filozofiskā dzeja. Īpaši zīmīgas UNESCO kontekstā ir Raiņa idejas par “Nākotnes cilvēku”, vienlīdzību un sociālo taisnīgumu. Rainis vēlējās mainīt pasauli, lai tajā valdītu kārtība, kurā līdzcilvēki dzīvo brīvi, vienlīdzīgi un ciena viens otru. Viņš ticēja, ka atslēga šo vērtību izcelšanai ir kultūra, ar kuras palīdzību izteiktās idejas iegūst cildenumu un jēgu. Savukārt “Nākotnes cilvēkam” bija jākļūst par indivīdu, kas spēj īstenot šīs pārmaiņas, radot kultūrā balstītu sabiedrības iekārtas modeli, kurā dzīvot nākamajām paaudzēm. Šīs idejas ir īpaši aktuālas laikā, kad ANO dalībvalstis diskutē par attīstības ietvaru pēc 2015. gada, paredzot kultūrai un izglītībai būtisku lomu attīstības veicināšanā.
 
Viens no abu literatūras dižgaru atstātā mantojuma vērtības apliecinājumiem ir Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste, kurā ir vairāk nekā divi tūkstoši vienību. Šis dokumentārā mantojuma kopums ir atzīts par pasaules kultūras un dzīvās vēstures nozīmīgu daļu un iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā.  
 
Raiņa un Aspazijas 150. gadadienas iekļaušana UNESCO svinamo dienu kalendārā ir dziļi simboliska, jo viņi gan savā daiļradē, gan dzīvē daudz uzmanības veltīja nākotnes vīzijas veidošanai, šķērsojot robežas, kas dala tautu no tautas un cilvēku no cilvēka, veidojot pasauli, kuras virzītājspēks ir nevis kara, bet gara spēks, un kurā attīstība ir balstīta izglītībā un kultūrā.